purikad.ee

Viss par hokeju

Hokeja ekipējuma apraksts

Hokejs ir ātrs sporta veids, kurā bieži vien var gūt ievainojumus. Uz laukuma spēlētājiem papildus ekipējums ir cieta gumijas ripa un nūjas. Lai saglabātu spēli drošu кредити онлайн, jāvelk piemērots aizsardzības tērps. Ekipējums gan atvieglo spēli, gan aizsargā ķermeni no sasitumiem un pat kaulu lūzumiem.

Hokeja ekipējuma vēsture

Pirmām slidām, ar kādām spēlēja hokeja pirmsākumos bija metāla asmeņi, kas piestiprināti pie parastām kurpēm. Līdz pat 1930. gadam hokeja nūjas bija vienkārši plāni koka gabali. 1897. gadā vārtu sargs G.H. Merritt ieviesa pirmos tīklveida pārklājumus pāri hokeja vārtiem, lai būtu lielāka pārliecība par to, vai ir gūts punkts, un, lai nebūtu katru reizi tālu jāmeklē nozaudētā ripa. 1948. gadā vārtu sargam tika piešķirts pirmais ķeršanas cimds, kas bija beisbola cimds. Pirms tam visi spēlētāji, tai skaitā vārtu sargs, devās laukumā ar vienkāršiem ādas cimdiem. Lēnām, spēlei kļūstot populārākai, ekipējums ir mainījies un pilnveidots, lai nodrošinātu lielāku aizsardzību. Vārtu sargi sāka lietot maskas, lai aizsargātu seju no traumām потребителски кредити. Vladislavs Tretjaks izveidoja pirmās ķiveres dizainu, kurai papildus nāca klāt būra elements priekšā sejai. Masku dizainu un drošības kapacitāti cenšas pielāgot vēl joprojām mūsdienās, tā ir līdzīga motocikla ķiverei, taču funkcionāli tā vairāk darbojas kā maska.

Regulārā spēlētāja ekipējums

Ķivere – pēc izvēles būra tipa vai sejas aizsega tipa ķiveres ar siksnu. Nepieciešamas visas spēles laikā. Tā ir izgatavota no stingra bet elastīga termoplastiska materiāla, parasti no neilona. Iekšā polsterējums, kas mazina triecienus. Pat ar ķiveri un sejas sargu ir iespējams gūt traumas, taču tā krietni vien samazina nelaimes gadījuma sekas.
Kakla aizsargs – pārsvarā sastāv no vairākām neilona platēm, kas atvaira sitienu. Iekšpusē ir polsterējuma slānis, lai būtu komfortablāk sportot. Tas samazina potenciālo kaitējumu kakla vai rīkles zonā, ko var iegūt no ripas vai slidas asmeņa.
Plecu polsteri – kombinēti kopā ar priekšējiem krūšu un aizmugurējiem muguras sargiem. Aizsargā spēlētāju no sadursmes ar citu spēlētāju vai ietriecoties laukuma malā.
Elkoņa polsteri – nodrošina apakšdelma un tricepsu aizsardzību pret lidojošu ripu iespējamām traumām. Tie ir svarīgi visiem hokejistiem spēles laikā. Tie aizsargā arī elkoņu locītavas.
Krekls – pārsedz elkoņu un plecu polsteru sargus. Uz tiem ir attiecīgās komandas nosaukums, emblēma, spēlētāja uzvārds un numurs.
Cimdi – tiek vilkti uz rokām visas spēles laikā. Izgatavoti no ļoti plānas ādas uz plaukstām un pirkstiem, bet ar ievērojami lielāku polsterējumu rokas virspusēs. Cimdi nodrošina īkšķu stabilitāti, neļaujot tiem atliekties atpakaļ un gūt smagas traumas.
Bikses – ir lielizmēra, kuru garums ir līdz ceļgaliem, iekļaujot augšstilbu, iegurni, gūžas un astes kaulu. Tiek saturētas kopā ar jostu vai bikšturi.
Iegurņa aizsargs – šādus aizsargus var speciāli lietot, lai aizsargātu dzimumorgānus gan sieviešu, gan vīriešu hokejā. Taču daudzās biksēs šāds papildus aizsargs jau ir iestrādāts.
Apakšstilba aizsargi – papildus iebūvēti arī ceļgalu sargi. Tas ir biezs plastmasas aizsargs, kas pasargā kājas no ripu sitieniem, nūju sitieniem, vai traumām no pretinieku slidu asmeņiem. Taču apsargs ir jāpiestiprina ļoti spēcīgi, lai neslīdētu lejā un netraucētu potītes kustībām.
Zeķes – ir nepieciešamas tādā pašā krāsā kā krekls, ar komandas emblēmu. Tām ir aizsardzības funkcija, pasargā apakšstilbus.
Mutes aizsargs – mūsdienās lielākā daļa hokejistu lieto mutes aizsargus, lai pasargātu zobus un žokli. Traumu var gūt nokrītot uz ledus, vai ripai un nūjai triecoties pret seju. Mutes aizsargs mīkstina sitienu, un novērš žokļa lūzumu.
Slidas – ir cietas, ar iekšēju polsterējumu. Termiski siltas, bieži vien nostiprinātas ar metāla sietu. Slidām ir asmeņi ar cērtēm, lai varētu viegli nobremzēt.
Hokeja ripa – 170 gramus smaga gumijas diskveida ripa. Tās diametrs ir apmēram 7 centimetri.
Hokeja nūja – izgatavota no koka vai kombinētiem materiāliem. Līdz 1990. gadam hokejā tika izmantotas vienīgi koka nūjas. Modernākās nūjas tiek izgatavotas no grafīta, kurām ir lielāka precizitāte un sišanas spēks, taču tās var vieglāk pārlauzt.

Hokeja spēles pamatnoteikumi

Galvenais hokeja mērķis ir iegūt pēc iespējas vairāk vārtus nekā pretinieku komanda, un, protams, pavadīt jautri spēli! Taču, kā jau katrai spēlei, arī hokejam ir savi pamatnoteikumi, kuri ir jāievēro komandai, spēlētājam, spēļu organizatoriem, līdzjutējiem un visiem, kas ir saistīti ar šo spēli.

Spēles laukums

Spēle tiek spēlēta uz ledus, speciāli izveidotā laukumā. Uz laukuma ir piecas svarīgas līnijas: 2 gala līnijas, kuras nosaka laukuma beigas, divas zilās līnijas, kuras atdala aizsardzības zonas no neitrālās zonas, un viena sarkanā centra līnija. Spēle sākas, diviem pretējo komandu pārstāvjiem stāvot pie sarkanās centra līnijas, ar skatu uz ledu. Tiesnesis laukuma centrā nomet ripu, kas ir signāls, ka spēle var sākties.

Ekipējums

Lai spēlētu organizētu hokeja spēli, spēlētājam nepieciešams būtiskākais ekipējums: slidas, ķivere ar sejas aizsegu, mutes aizsargs, plecu polsteri, elkoņa polsteri, hokeja cimdi, hokeja bikses, apakšstilbu aizsargi, hokeja zeķes, hokeja nūja. Vārtu sargam ekipējums atšķiras no laukuma spēlētāja. Vārtu sarga ekipējums ir: ķivere ar būra tipa aizsargu, krūšu un plecu aizsargi, hokeja bikses, bloķētājs cimds, vārtu sarga nūja, slidas.
Katrā laukuma malā ir divi vārti ar tīkla pārsegu un gumijas ripas.

Spēlētāji

Hokeja spēlē piedalās seši spēlētāji: pieci atrodas uz laukuma aktīvās zonas un viens ir vārtu sargs. Tipisks komandas sastāvs ir no 20 spēlētājiem: 12 uzbrucēji, 6 aizsargi un 2 vārtu sargi. Spēles laikā var neierobežoti lielā daudzumā aizstāt cits citu, kad vien treneris to uzskata par vajadzīgu. Vārtu sargam ir ierobežota kontrole pār ripu. Būtiskākais pienākums ir aizsargāt ripas nokļūšanu vārtu robežā. Spēles laikā spēlētājs var izmantot fizisku spēku, lai atgūtu ripu savā īpašumā, taču nedrīkst aizskart pretinieku plecu augstumā, kā arī muguru.

Spēles laiks

Spēle ir sadalīta trīs periodos – pirmajā, otrajā un trešajā periodā. Katrs no tiem ir 20 minūšu garš, neskaitot spēles pārtraukumus, ko pieprasa komandas kapteiņi. Spēlētājiem par izdarītajiem sodiem un pārkāpumiem, var tikt piešķirti soda laiki, ko tie ir spiesti sēdēt ārpus spēles laukuma. Pārkāpumi var būt, piemēram, mēģinot pielikt priekšā nūju, lai pretinieks paklūp, tīši aizskarot pretinieku ar nūju, kas ir pacelta augstāk kā noteikumos atļauts. Soda laiks ir dažāds, atšķirībā no pārkāpuma. Ja tiek noraidīts viens spēlētājs, uz laukuma paliek pieci. Pēc soda minūšu atsēdēšanas, spēlētājs var atgriezties uz laukuma un komanda atkal spēlē pilnā sastāvā. Pastāv arī lielāki sodi, kas ietver cīņas sportistu vidū, nodarot kaitējumu pretiniekam. Šādu pārkāpumu gadījumā, soda minūšu skaits tiek pielīdzināts vismaz uz 5 minūtēm. Soda minūšu laiks var būt: 2 minūtes, 4 minūtes, 5 minūtes, 10 minūtes, diskvalifikācija uz visu spēles laiku.

Punktu skaitīšana

Lai komanda iegūtu punktu, tai ir jāiesit ripa aiz pretinieku vārtu līnijas. Lai iesistu ripu vārtos, jāizmanto speciālā hokeja nūja. Ripai nedrīkst pieskarties ar rokām, tad punkts netiek skaitīts. Profesionālām hokeja līgas spēlēm vārtos ir iestrādāts sensors, kas automātiski iezvanās, ja ripa ir šķērsojusi vārtu līniju. Tas dažkārt atvieglo strīdus, vai ripa ir trāpījusi vārtos vai nē. Tāpat profesionālās spēlēs ir iespēja apskatīt video atkārtojumu. Amatieru līgās gala spriedumu nosaka tiesneša vārds. Spēli ir uzvarējusi tā komanda, kas ir ieguvusi punktu pārsvaru pār otru. Ja spēle ir ar vienādu punktu skaitu, tiek piešķirts papildus laiks, līdz pirmajiem iegūtajiem vārtiem.

Interesanti fakti par hokeju

Ņemot vērā, ka hokejs ir sporta veids ar ilgu un leģendāru vēsturi, noteikti būs arī kādi interesanti fakti, ko pastāstīt par šo sportu.

  • Atšķirībā no basketbola vai beisbola, hokeja vēsture ir miglā tīta. Pastāv dažādas vēstures liecības un versijas, kad pirmo reizi tika spēlēts hokejs. Vieni apgalvo, ka tas ir atklāts jau 1700. gadā Francijā, taču daudzi uzskata, ka tieši Kanāda ir hokeja dzimtene, kur 1800. gadā ar pašdarinātām nūjām uz aizsalušiem dīķiem tika dzīta ripa.
  • Pirms vēl nebija izdomāta hokeja ripa, pirmās spēles notika uz aizsaluša ezera dzenājot pa laukumu sasaldētu pīrādziņu vai govs izkārnījumus.
  • Pirmā organizētā iekštelpu hokeja spēle notika 1875. gada 3.martā Monreālas slidotavā, kur spēle notika starp divām komandām, katrā pa deviņiem spēlētājiem.
  • Hokejists Kris Drapers 1993. gadā tika “pārdots” Red Wings komandai par vienu dolāru. Savu karjeru viņš sāka ar iesauku “Viena dolāra vīrs”, bet guva lielus panākumus četrās Stenlija kausa cīņās.
  • Hokejists Džeroms Iginla ir nācis klajā ar paziņojumu, ka par katru vārtu guvumu, viņš ziedos bērnu labdarībai 2000 dolārus. Kopš 2000. gada viņš ir ziedojis jau vairāk kā 700 tūkstošus dolāru.
  • 1930. gadā Kanādas komanda tika uzskatīta par pārākām, tāpēc tā automātiski iekļuva čempionātā, nepiedaloties izslēgšanas turnīrā. Šajā čempionātā uzvarēja Kanāda.
  • Arī tad, ja Veins Greckis nekad nebūtu iesitis nevienus vārtus, viņš šā vai tā būtu pasaules labākais rezultatīvais spēlētājs visā hokeja vēsturē. Savā karjerā viņš ir iedevis tik daudz rezultatīvas piespēles, kā neviens cits hokejists.
  • 2010. gada olimpiskajās spēlēs Slovākijas sieviešu hokeja komanda uzveica Bulgārijas komandu ar rezultātu 82:0. Lai gan vēlāk šī komanda zaudēja Kanādas komandai Vankūveras čempionāta spēlē ar rezultātu 18:0.
  • Padomju savienībā tika apmācīti lāči, kas spēlēja hokeju. Tas tika veidots kā vērienīgs cirka priekšnesums.
  • Divi no labākajiem hokejistiem Mario Lemieux un Patriks Roys ir dzimuši vienā un tajā pašā dienā, tikai ar apmēram 200 kilometru attālumu.
  • Kolumbijā ārstiem ir aizliegts runāt par hokeju, laikā, kad tie operē pacientus.
  • Ja NHL sacensību laikā ir ievainoti abi komandas vārtu sargi, tad komanda var izvēlēties burtiski jebkuru pirmo pieejamo vārtu sargu, kas prot spēlēt, tai skaitā arī cilvēkus no fanu sektora.
  • Daži profesionāli spēlētāji vēlas, lai viņu mammas pirms spēles iedrošina ar motivējošiem vārdiem. Vienīgais, kurš ir izveidojis savu tradīciju spēles dienā nesarunāties ar savu mammu ir hokejists Sidnijs Krosbijs. Šo noteikumu viņš ir lauzis trīs reizes, kad visās reizes tika ievainots spēles laikā.
  • Hokejisti mēdz būt ļoti māņticīgi, ir īpaši viņiem ir rituāli ar ēdienu. Bijušais HNL spēlētājs Džo Niewendyk pirms katras spēles ēda vienu un to pašu maltīti: divi grauzdiņi ar zemesriekstu sviestu. Ilggadējā hokeja zvaigzne Jaromīrs Jāgrs pirms katras spēles naktī mielojās ar pienu un cepumiem.
  • 1987. gadā junioru hokeja čempionāta laikā izcēlās kautiņš starp Kanādas un PSRS sportistiem. Tas turpinājās tik ilgi, līdz amatpersonas izdomāja izslēgt visas halles gaismas. Mēģinājums apspiest kautiņu bija neveiksmīgs.
    Romas katoļu priesteri ir izveidojuši hokeja komandu ar nosaukumu Lidojošie Tēvi. Viņu spēļu laikā iegūtā nauda tiek ziedota dažādām labdarības iestādēm.
  • Tigeram Vilijamsam pieder lielākais rekorda soda minūšu skaits NHL vēsturē. Savas profesionālās karjeras laikā, viņš pavadījis apmēram 2,7 dienas sēžot soda laukumā. Tās ir 3966 minūtes.

Plusi un mīnusi, spēlējot hokeju

Vai tu vēlies kļūt par profesionālu hokejistu?

Vai tu vēlies sekot savam sapnim un iegūt Stenlija kausu?

Vai tu vēlies pelnīt iztiku ar sporta veidu, kas tev patīk?

Vai tu vēlies dzīvot uzmanības centrā?

Hokejs ir kas vairāk kā parasta spēle, tas ievirza spēlētāju pareizās dzīves vērtībās un palīdz būt veiksmīgam. Daudzi pasaules slaveni hokejisti ir ieguldījuši visa mūža darbu, lai nokļūtu tur, kur ir tagad. Hokejs prasa lielu darbu, apņemšanos un pacietību. Uzzini, kādi ir lielākie zaudējumi un kādas ir priekšrocības, ja spēlē hokeju.

Priekšrocības

Kultūra un ceļošana

Esot profesionālam hokejistam, ir jāceļo pa dažādām pasaules valstīm, piedaloties svarīgās spēlēs. Ik pa laikam jādzīvo citā pilsētā, jāiegūst priekšzināšanas par valodu un kultūru. Jaunā valstī, ikviens būs priecīgs, ja vēlēsies uzzināt par tās vēsturi. Tu vari izbaudīt dažādas ēdienu tradīcijas, kuras līdz šim neesi zinājis.

Pielāgošanās spējas

Katru gadu var mainīties komandas sastāvs, tāpēc iegūsi daudz jaunas paziņas un draugus. Iemācīsies pielāgoties dažādām dzīves situācijām, iepazīsi cilvēkus ar dažādām kultūrām un reliģijas vērtībām. Lai sasniegtu kopēju mērķi – uzvaru – ir jāprot labi sadarboties, nedrīkst būt valodu un sazināšanās barjerai. Hokejisti ir atvērti un komunikabli.

Personīgā attīstība

Hokejistiem nākas pieņemt daudzus izaicinājumus, tajā pašā skatījumā par ceļošanu un daudz jaunu cilvēku satikšanai. Viņi piestrādā pie savām personīgajām prasmēm, salīdzinājumā ar mūsdienu jaunatni, kura ik dienu mijiedarbojas ar datora un televizora ekrāniem, nedarot neko sabiedrisku. Hokejisti ir aktīvi un komunikabli, un, ja tie vēlētos mainīt savu profesiju būtu labs “’ķēriens” jebkuram uzņēmumam darba tirgū. Hokejisti ir spēcīgi un izturīgi dažādos ekstremālos apstākļos.

Mīnusi

Darba prasmes

Lai spēlētājs kļūtu par profesionālās līgas dalībnieku, ir jāpieliek daudz pūles un jāsasniedz lieli rezultāti. Lai to izdarītu, laiks, ko spēlētājs velta hokejam ir lielākā dzīves daļa. Hokejists var spēlēt visu mūžu, bet tā arī netikt pie paša augstākā sasnieguma, jo nav pamanīts. Ņemot vērā, ka spēlētāji visu mūžu ir veltījuši hokejam, aizejot no savas karjeras, tiem trūkst pamatprasmes citos darbos. Spējas, ko hokejists ir apguvis, ir diezgan ierobežotas, lai varētu atrast citu sapņu darbu.

Publiskais tēls

Jo veiksmīgāks spēlētājs, jo vairāk draugu un lielāka popularitāte. Popularitāte var būt nomācoša, ja aiz kara stūra ir kāds žurnālists. Pēc neveiksmīgas piespēles vai ne tā izdarītas kustības, spēlētājs var tikt nozākāts publiskajā telpā. Populārus cilvēkus mēdz kritizēt, pat nepazīstot viņus. Ja visu laiku spēlētājs ir guvis rezultatīvas uzvaras, tad, neveiksmīgas spēles gadījumā, viņš jau tiek uzskatīts par ļaunu personu, kuram nemaz nerūp komandas liktenis.

Personīgās attiecības

Jau pieminēju, cik daudz laika hokejists var pievērsties savai profesijai. Biežie komandējumi, ik dienas treniņi, tikšanās ar presi un komandas atbalstītājiem. Esot profesionālam hokejistam, bieži vien nākas palaist garām svarīgus ģimenes pasākumus. Otrajai pusītei bieži vien trūkst uzmanība, jo profesionālā karjera prasa pārāk daudz laika.

Ieradumi

Daži ieradumi ir labi spēles gaitā, taču nav apvienojami ar laiku, ko pavadi ārpus tās. Tas nav pārsteigums, ka hokejistiem ir ciešs ieradums uzturēties vietās, kur ir ledus halles, iespēja slidot un pavadīt laiku ar slidām kājās. Taču par kaitīgu ieradumu var kļūt, piemēram, kāršu spēle. Hokejisti mēdz uzspēlēt kārtis garos pārbraucienos no vienas valsts uz otru, taču ārpus profesionālā darba tas var pārvērsties par kaitīgu azartspēļu atkarību.

Hokejs Latvijā

Neapšaubāmi var likt roku uz sirds un apgalvot, ka Latvijā populārākā sporta spēle ir hokejs. Tā vieno tūkstošus fanu ledus hallē Arēnā Rīga lielākajās un svarīgākajās spēlēs, vai kopīgi brauc atbalstīt mūsējos ārvalstīs. Izkrāsoti un saģērbti sarkan-balt-sarkanā – mūsu līdzjutēji ir acīm tīkami un vienmēr pamanāmi.

Vēstures datos pirmā hokeja spēle Latvijā datējama 1909.gada 15.februārī, Rīgā, kur par uzvaru cīnījās Strēlnieka Dārzs un Rīgas “Unions”. Pirmie laurus plūca “Unions” ar iegūto punktu skaitu 4:3. Sākumā gan šis sporta veids tika spēlēts kā bendijs, kas ir visai līdzīga hokeja spēlei, tikai tajā ripas vietā ir bumbiņa, ir specializētas nūjas un uz laukuma ir 10 spēlētāji. Tas, ko mēs šobrīd saprotam ar hokeju, agrāk tika dēvēts par Kanādas hokeju – kā hokeja valsts dzimtene. Tāpēc faktiski oficiāli Latvijā hokeju (Kanādas hokeju) spēlē kopš 1920.gada. Līdz 1931.gadam Latvija trenējās un pilnveidoja savu komandu ar labiem spēlētājiem, līdz iekļāva Starptautiskajā Hokeja federācijā (IIHF-International Ice Hockey Federation). Šogad zīmīgi Latvijas hokejam ir 85gadu svinības! Ar iekļaušanu IIHF, Latvijas valstvienības izlase varēja spēlēt starptautiskās sacensībās. Pirmā spēle notika Rīgā, cīnoties pret Lietuvas valstvienību. Kaimiņvalsts tika pārspēta ar rezultātu 3:0. pirmās meistarsacīkstes Eiropas līmenī notika 1932. gadā Berlīnē.

No 1940.-1991.gadam Latvijas valstvienība nepārstāvēja Latvijas valsti, bet gan kā LPSRS izlases komanda, un tikai ar neatkarības atjaunošanu atkal tika uzņemta IIHF. Lielākā Latvijas hokeja līgas uzvara bija 1993.gadā Slovēnijā, tiekoties ar Izraēlas izlasi. Punktu guvums spēles beigās bija 32:0. turpretī lielākais zaudējums Latvijas izlasei bija pret Kanādu 1935.gadā Šveicē – rezultāts bija 14:0.

Latvijas hokeja izlases piedalījusies Ziemas Olimpiskajās spēlēs piecas reizes, kā lielāko sasniegumu var minēt 8.vietu 2014.gadā. Pasaules čempionātā dalība tika ņemta 27 reizes, ar labāko sasniegumu 7.vietu 1997., 2004. un 2009.gadā. Zīmīgi ir arī tas, ka 2006.gadā Pasaules čempionāts hokejā notika Latvijā – Arēnā Rīga un Skonto hallē.

Hokejam paredzētas Latvijā ir apmēram 15 ledus halles. Pirmā slēgtā ledus halle tika uzbūvēta 197.gadā Rīgā – Rīgas Sporta pils, kurā labu laiku trenējas gan Latvijas hokeja izlase, Rīgas “Dinamo” un daudzi citi Latvijas hokeja līgas kubi. Lielākā no ledus hallēm Latvijas teritorijā ir Arēna Rīga, kas speciāli tika būvēta 2006.gadā uz Pasaules čempionātu. Šobrīd tā ir daudzfunkcionāla halle, kur notiek gan sporta spēles, gan kultūras pasākumi, taču arī šobrīd to izmanto Latvijas hokeja izlase un Rīgas “Dinamo”. Tāpat arī Ventspilī, Tukumā, Valmierā, Daugavpilī un citur ir uzceltas ledus halles ar pietiekoši daudz sēdvietām hokeja fanu cienītājiem.

Nav noslēpums, ka hokejs pārsvarā saistās ar bargu vīriešu spēli un sievietes šajā sporta veidā mazāk iesaistās. Latvijā sieviešu hokeja aizsākumi meklējami netālajā 1990.gadā. Pirmā latviešu sieviešu hokeja komanda saucās “Laima”, kas ļoti ilgu laiku bija arī vienīgā sieviešu komanda. Tā kā pretinieki nebija, “Laimas” sportistēm nācās savus spēkus pārbaudīt spēlēs pret vīriešu komandām. Vienīgi starptautiskajos turnīros bija iespēja tikties uz laukuma ar sava dzimuma pārstāvēm, ko “Laima” arī aktīvi darīja. Tikai 2004.gadā izveidojās otrs latviešu sieviešu hokeja klubs – “Ice Girls”. Ar šī kluba atvēršanos, sieviešu hokejs palika arvien populārāks Latvijā, līdz komandas varēja piedalīties Latvijas sieviešu hokeja čempionātā. Latvijas izlases kopējā IIHF rangā neieņem augstāku vietu par 11.. Bet ņemot vērā paaugstināto tendenci pievērsties sieviešu hokejam – vietas IIHF rangā var ātri vien pamainīties.

Hokeja projekts “Ohaijo”

Katrs no mums zina, cik daudz pūles un pacietības tiek ieliktas mūsu jaunatnē, lai tie piepildītu savus sapņus. Jaunajiem hokejistiem vajag lielu apņemšanos un ilgus treniņus, lai sasniegtu to, par ko viņi sapņo – būt par pasaules līgas čempionu. Mērķu sasniegšanai, apņēmīgi treneri un bijušie sportisti, Ohaijo izplānoja projektu, kas atbalsta jaunos censoņus – tajā var piedalīties jebkura vecuma un dzimuma pārstāvis. Projekts piedāvā treniņnometnes un spēles katra spēju līmenim. Izveidotais projekts rada izpratni, kas ir hokejs un ieaudzina cienīt sportu. Jaunieši attīstās, lai nākošo sezonu sāktu ar lielāku spēku. Iemaņu attīstība ir virzošais spēks šajā misijā katru sezonu.

Russ Sinkevičs (Russ Sinkewich) ir Ohaijo projekta līderis, izbijušais Klīvlendas hokeja komandas spēlētājs. Aizgājis no lielā sporta, Russ ar pilnu atdevi nododas jauno sportistu trenēšanai. Viņš ir uzņēmies izveidot dažādus attīstības moduļus jaunajiem sportistiem, prasmju pilnveidošanai individuālos un grupu treniņos, kā arī teorijas piekopšanai. Rudens un ziemas mēnešos arī trenē jaunos U-16 Klīvlendas Barons hokejistus. Neskatoties uz praktiskajām nodarbībām jauniešiem, Russ ir direktors Klīvlendas Hokeja līgas padomei. Protams, ne viņš vienīgais pasniedz nodarbības, tam vēl pieaicināti citi treneri un konsultanti, kuri ir tikpat lieli entuziasti un Klīvlendas hokeja patrioti. Ārpus vasaras lielās treniņnometnes, ir iespēja pie treneriem, privāti, vai mazās grupās, apgūt papildus iemaņas. Attīstība sportā nekad nebeidzas, visu cauru gadu ir iespēja trenēties.

Vasaras nometnē, dienas gaitā jaunajiem sportistiem tiek nodrošināti treniņi ledus hallē. Tie apgūst iemaņas ātri slidot, izvairīties no šķēršļiem, manevrus ar ripu un visas citas treniņa programmas. Treniņi notiek kopā gan zēniem, gan meitenēm, un katrs strādā tik cītīgi, cik ir spējīgs. Treniņos uz ledus jaunieši visbiežāk tiek sadalīti komandās, un tiek apgūta apspēlēšanas tehnika, ripas atņemšana pretiniekam, vārtu gūšana. Hokejs ir komandas sports, tāpēc svarīgi ir iemācīties no individuālista pāriet uz komandas saspēli. Treniņos uz ledus ir jāiemācās pēc krišanas veikli piecelties un turpināt spēli. Paralēli treniņiem ledus hallē, notiek arī pārējās nodarbības svaigā gaisā. Tā kā treniņnometne ir vasaras sezonā, tad laikapstākļi ir silti un saulaini. Sporta laukumā tiek trenēta tehnika, kā labāk kustēties, stāvot vārtos, gan nūjas darbības tehnika. Iepriekš tiek apgūta teorētiskā daļa – treneris izstāsta teoriju, notiek diskusijas un neskaidrību risināšana. Tās nav kā stundas skolā, kur visiem ir jāsēž un jāpieraksta – būtība ir justies brīvi un nepiespiesti un apgūt svarīgāko, ko pēc tam pielietot praksē uz ledus.

Tāpat ārpus sporta nodarbībām, jauniešiem tiek iemācītas prasmes ikdienas pienākumos – kopīgi gatavot ēst. Pusdienas netiek nodrošinātas, sakarā ar lielo sportistu skaitu un iespējamām alerģijām. Jauniešiem ir iespēja pašiem iegādāties sev ēdienu un to pagatavot. Dienas laikā ir vairāki pārtraukumi, kad var atpūsties un uzspēlēt kādu spēli – visbiežāk tas ir kāds ātrs hokeja mačs. Var izklaidēties arī peldbaseinā, vai nodarboties ar aerobiku sporta laukumā. Laipni aicināti ir arī vecāki – ne tikai skatīties, bet arī piedalīties brīvā laika aktivitātēs.

Projektam ir sponsori, kas atbalsta jaunos sportistus ar aprīkojumu. Treniņa nometnes ietvaros, visiem jauniešiem tiek izdalītas īpašas sporta formas – ķiveres, aizsargtērps, krekli ar Ohaijo hokeja projekta emblēmu. Nometnes veidotāji apņemas atbalstīt jaunos hokejistus ne tikai ar treniņu programmām, bet arī finansiāli. 2% no iegūtajiem ienākumiem tiek ziedots atpakaļ jaunajām Klīvlendas hokeja komandām – formu iegādei, izbrauciena spēļu atmaksām, vai citiem nepieciešamiem izdevumiem.

Sportisti nometnē atgriežas katru gadu, jo tikai tie, kas neatlaidīgi trenējas gūst lielu panākumus. No Ohaijo treniņnometnes ir izauguši daudzi slaveni hokejisti un viņi ir pateicīgi saviem treneriem par ieguldīto darbu.

Vairāk par pašu projektu var lasīt : www.ohiohockeyproject.com

Fakti par hokeju

Hokejs ir spēle ar ko nodarbojas gan profesionāli, gan tīri izklaides pēc brīvā laikā. Tā ir spēle, kas notiek uz ledus laukuma, pārsvarā valstīs, kur klimatiskie apstākļi ir nedaudz vēsāki. Taču šobrīd hokejs bieži vien notiek iekštelpās – speciāli izbūvētās ledus hallēs, tāpēc laikapstākļi nav vairs tik būtiski. Par to, ka silti apstākļi nav noteicošais hokeja spēlē liecina fakts, ka arī Āfrikas valstīs hokejs ir plaši izplatīts sporta veids. Marokā ir izveidotas trīs hokeja komandas, un spēles notiek iepirkšanās centra iebūvētajā ledus hallē. Ēģipte, kuras teritorija ir lielāka, ir izveidojusi trīs ledus laukumus iepirkšanās centos, bet valsti nepārstāv neviena komanda.

Hokejs tiek uzskatīts par ātrāko komandas sporta veidu. Tā galvenais aprīkojums ir nūja, ripa, slidas un aizsargi. Ripas ātrums spēles laikā var sasniegt pat 150km/h, tāpēc aizsargi spēlētājiem ir īpaši svarīgi. Pirmssākumos uz laukuma spēlētāji gāja bez aizsargķiverēm un pirmais, kas uz laukuma parādījās maskā bija Kanādas hokeja kluba “Montreal Maroons” vārtsargs Klints Benedikts 1929.gadā. Sākumā šī ideja netika uztverta pozitīvi, jo arī pati spēle bija daudz mierīgāka un ripa praktiski spēles laikā no ledus nepacēlās, taču ar laiku, hokejam paliekot “bargākam”, šis aizsarg-piederums paliek pat stingri nepieciešams. Laika gaitā ir mainījies viss ekipējums – koka ripa tika nomainīta pret šobrīd esošo gumijas ripu, aizsargi un nūja agrāk tikai ņemta no beisbola aprīkojuma. Runājot par tiesnešu aprīkojumu, kur galvenais elements ir svilpe – arī tai ir sava vēsture. Kad Kanādā sāka spēlēt pirmās nopietnās hokeja spēles, tiesnešiem bija metāla svilpes. Taču laikapstākļi Kanādā nemēdz lutināt, un nereti svilpes pielipušas pie lūpām. Šo problēmu risināja, nomainot svilpi pret zvaniņu, un tikai vēlāk tika ieviesta plastmasas svilpe, kas ir mūsdienu tiesneša aprīkojumā.

Spēles laikā laukumā drīkst atrasties 5 laukuma spēlētāji (2 aizsargi un 3 uzbrucēji) un 1 vārtsargs. Pašos pirmssākumos laukumā drīkstēja atrasties deviņi spēlētāji no katras komandas, un spēle tika aizvadīta vienā sastāvā, bez maiņām. Pati spēle gan ilga salīdzinoši mazāk laika, jo spēlētāji bija noguruši. 1910.gadā spēles noteikumi mainījās un tika atļauta spēlētāju nomaiņa, kas padarīja spēli kvalitatīvāku un skatāmāku, jo spēlētāji nebija tik piekusuši un mazāk traumēti. Šobrīd hokejisti spēlē 3 periodus, katru pa 20 minūtēm, un, ja nepieciešams, tiek piešķirts arī papildus laiks, uzvarētāja noteikšanai. Papildus laiks ir daudz īsāks kā perioda laiks, tas ilgst 5 minūtes, un, ja tā laikā netiek gūti vārti, tad notiek soda metienu sērija.

Hokeja dzimtene ir Kanāda, no turienes nāk arī šobrīd spēcīgākā komanda. Tāpat spēcīgas komandas pārstāv Somijas, Zviedrijas un Krievijas valstis. Katra valsts ik gadu cīnās par iespēju piedalīties un uzvarēt pasaules ranga spēlēs un starptautiskajos turnīros. Pati galvenā balva, par ko sapņo katrs hokejists ir Stenlija kauss, ko iegūst Nacionālās hokeja līgas (NHL) izslēgšanas spēles uzvarētāj-komanda. Šīs spēles notiek katru sezonu. Stenlija kauss ir īpašs ar to, ka uz tā tiek iegravēti visi spēles uzvarētāju vārdi. Šo uzvaras balvu visvairāk ir ieguvusi Kanādas valstsvienības Monreālas “Canadiens” – 24 reizes. Spēļu organizēšana ir Starptautiskās hokeja federācijas (IIHF- International Ice Hockey Federation) darba pienākums. Ledus hokejs kopš 1924.gada arī tiek iekļauts Ziemas Olimpiskajās spēlēs, kur Kanādas un ASV komandas vairākkārt gūst lielus panākumus un medaļas.